87km pa Gauju 6 stundās un 42 minūtēs airu laivā divatā, jeb Gaujas Bāziens 2012. Vairāk stāsta Kaspars

Ik pa laikam, sākot no šī pavasara, airēšanas slaloma treniņbiedrs un visādu citādu fizisko aktivitāšu darbonis un dalībnieks Jānis Ramanis man ieminējās, ka varētu nobraukt maratonu. Visas manas atbildes balansēja uz +/- liecies tak Tu mierā. Kad tika saņemts apstiprinājums, ka airēšanas maratons „Gaujas bāziens” šogad norisināsies, Jānis ar saviem jociņiem kļuva arvien rosīgāks. Vēl joprojām sūtīju viņu bekot, arī pāradresējotKaspara Krūmiņa virzienā, ar kuru kopā jau ir kapājis garāku gabalu pa ūdeni.

Pirms pieteikšanās „Gaujas bāzienam” dedlaina turpināju visvisādi atgaiņāties no Jāņaneveselīgās intereses. Man par atvieglojumu bija arī fakts, ka viņš kādu nedēļu netika uz treniņiem un, līdz ar to, manas smadzenes vismaz klātienē netika skalotas.

10.oktobrī, kas bija pēdējā nedaudz izdevīgākā pieteikšanās diena, Jānis man bija tā apnicis, ka es salūzu. Jutu, ka, ņemot vērā šīgada airēšanas slaloma sacensību beigas, īsti nav iemesls neparakstīties uz šādu avantūru. Bez tam, kā tagad domāju, laikam jau zemapziņā gribēju pārbaudīt savu fizisko un psiholoģisko noturību, pat uzlabot to. Tā nu bezemocionāli piekritu …

 

Šajā dienā un arī turpmāk pašsaprotami pārlūkoju startēt gribētājus, it īpaši divvietīgās veču smailes. Par, manuprāt, visvarenākajām vienībām – Woodstock (Uko Korge, Urmas Varm) un RUMAKSS (Matīss Vecvagaris, Arnis Kalniņš) painteresējos arī interneta plašumos. Svarīgākais, ko piefiksēju, bija, ka abās ir vīri ar dalību ne vienā vien maratonā un teicamām laivām un igauņiem ir atzīstama pieredze smaiļošanā.

Tobrīd arī novērtēju mūs pašus un viegli virspusēji uzmetu rīcības plānu. Apzinājos, ka maratonu es iepriekš neesmu airējis, pie tam tikai divas reizes nobraucis no Strenčiem līdz Valmierai. Tas ir apmēram 20 km, proti, mazāk kā ceturtdaļa no šīgada „Gaujas bāziena”, ko pirmo reizi veicu ar airēšanas slaloma kajaku, otro – ar pūsli. Abas reizes ir ne tuvāk kā 10 gadu ilgā pagātnē. Savukārt, Jānis gan ir pieveicis kādu maratonu, zināms par Salacu un to pašu Gauju kopā ar Kasparu Krūmiņu pirms gada. Tas tā kā būtu mūsu plusiņš no Jāņa puses, bet es nu jau vairākus gadus esmu ikdienas sportists, pie tam airēšanas slalomists. Liekot kopā šos lielumus, atļāvos izvirzīt vismaz sākotnēji veicamo darbu, un tas ir – paredzot, ka igauņi paņems startu, noturēties viņiem līdzi un tā turēt, cik ilgi varam.

Pēc tam par gaidāmo vairs neinteresējos, jo tā jau bija sajūta, ka esmu pieteicies uz nežēlīgu un nevajadzīgu mocību. Mūsu blices starta organizatorisko un nodrošinājumaprieku atstāju Jāņa ziņā, nekautrēdamies viņam to arī paziņot. Tāpat, klusībā cerot, ka Jānis atteiksies no manis kā cīņas biedra, darīju viņam zināmu, ka netaisos pārpūlēties, pie grūtībām pacelšu airi un baudīšu ainavu un līdzpaņemto uzturu, kļūšu neciešams un tā tālāk un tā joprojām.

Dienām paskrienot, pienāca trešdiena, 17.oktobris, kad tikām pie dažādu maratonu piekritēja un airēšanas slalomista Mārča Laidiņa mums uzticētās laivas izmēģināšanas. Būtu melots, ka tāda nebija redzēta, bet tā īsti apskatīta gan nē – no sērijas dzirdu, bet neklausos. Jānis priekšā, es aizmugurē – īsi paskraidījām, nedaudz pagrozījāmies, brašipaļurkājāmies, secinājām, ka būs OK, smuka arī. Nemainot savu ikdienu, piektdien vēl aizvadīju treniņu, spriežot, ka tāpat jau rīt būs di… nu, dimbā!

20.oktobris – “Gaujas bāziens 2012”. Pēc neierastas nakts ar ne visai nepārtrauktu un pietiekami ilgu miegu, ieēdu pārslu/graudu putru, noskaloju ar melno tēju. Pēdējā ziņā pagaidām var teikt teju ikdienišķs rīts. Domas par to, ka sacensību laikā būs jāmeklē krūmi, neļāva nekādas citādas pārtikas un dzērienu uzņemšanas vaļības. Laivā iekāpjot, biju apģērbies ne īpaši savādāk kā ikdienas treniņos, sīka atšķirība tikai, ka combo vietā bija fartuks+neilons, bet galvā cepure nevis ķivere. Tā teikt, lai visu nokārto, iedevu Jānim vielas, ko gribēšu palietot brauciena laikā – divus lielos snikerus un divus mazos enerģijas dzērienus. Pēc tam līdz starta signālam par to, kas stāv priekšā, nedomāju.

Protams, ka mērķi bija. Bija vēlme pierādīt divas lietas, nopietnas, varbūt augstprātīgas, bet tajā pašā laikā riskantas. Pirmkārt, ka mēs kā airēšanas slalomisti neesam nekādi pasprintotāji un pa krācītēm tik vien kā kaifotāji, un, otrkārt, ka cilvēki, kuriem sports ir ikdienas sastāvdaļa, nevar izrādīties nožēlojami. Kaut kā par sevi bija pamatota pārliecība, ka ne spēks, ne izturība nebūs tie kas pieviļ, bet par to, kas to var dabūt gatavu, es nedomāju. Nedomāju, jo vienkārši nezināju apstākļus, kas liks šķēršļus finiša sasniegšanai, kā arī jo pelēkās vielas darbināšanu biju atstājis Jāņa ziņā.

Saprotams, ka pēc starta palaišanas devām vaļā tā tīri neko, kaut kā automātiski, kaut kā laikam saplānoti, kaut kā tā lai forši izskatās. Izvirzījāmies vadībā un bijām gandarīti, ka Valmieras pilsētas tiltu sasniedzām kā mājiniekiem pienāktos – pirmie. Pēc tam sākām apspriest, ko darīt tālāk, proti, kādam jābūt tempam, kādām trajektorijām, kādiem galu galā īrieniem un, sasodīts, ko tie igauņi neiet mums garām un turas ap 20 metrus iepakaļ. Mums plānots taču bija sēdēt viņiem uz astes nevis šitā. Drīz jau pienāca dzimtās pilsētas apvedceļa tilts un varējām būt dubultlepni, ka savas mājas esam atstājuši kā uzvarētāji. Ziemeļu viesi turējās labas redzamības attālumā. Atskatoties uz kaimiņvalsts pārstāvjiem, metās neliela skaudība, cik glīti viņi izskatās – sinhronās airēšanas, ja tāda būtu, čempioni.

Līdz Sietiņiezim, kas ir, cik sapratu, kādi 25 km no Valmieras, Woodstock apvienība bija pārsimts metrus aiz mums. Tieši tik, lai katrā līkumā viņus redzētu un pastāvīgi domātu, kas viņiem aiz ādas. Pagaidām spēks mums bija, arī airēt labpatika. Tāpēc turpinājām kustību, kāda bija iesākta, arī tāpēc, ka nebija sajēga – mēģināt bēgt vaijāgaida. Drīz vien Gaujas lokos vairs igauņus neredzējām.

Tad arī pieteicās un līdz finišam kopā ar mani bija neirotiskas un fiziskas sāpes tieši virs elkoņiem. Tās stipruma līmenī starp spēcīgas un īpaši spēcīgas nepārtraukti atgādināja par iesāktā pasākuma nopietnību un iespējām pie izdevības to pārtraukt. Līdz Līgatnes pārceltuvei, kur cīņā un/vai priekā teju kopā ar mums devās 25 km distancesbāzēji, es ar Jāni bijām paspējuši pārrunāt gan nopietnas lietas, gan pilnīgo draņķi, gan jutuši nelielu sajūsmu, gan izmisuma pazīmes, gan spējuši klusēt, gan ļāvušies skaļaibaurošanai, gan vērojām dabas pērles, gan iedūrām acis laivā, gan … gan … 

Mēs nepārtraukti nespējām izbaudīt laivas taisnu slīdēšanu, tā, izņemot gaužām īsus pārtraukumus, vilka pa kreisi. Neaprakstāma ir tā fiziskā piepūle un psiholoģiskā spriedze, lai, sākot ap kādu pusceļu, censtos mainīt, turklāt arvien un arvien bez rezultāta, šādu situāciju. Kuģi lielākoties turējām uz kreisās kantes un ar tās pašas puses rokām darbojāmies apmēram trīs līdz četras reizes vairāk un/vai stiprāk. Gaujas krastos izvietotā rudens mākslas darbu aktuālā kolekcija un vēstures liecinieces klintis spēlēja sekundāru vai pat nenozīmīgu lomu. Bet nu ko – turējāmies pretī emocionāli vardarbīgajiem apstākļiem un pretīgām sāpēm, kas man dominēja jau minētajās vietās rokās, bet Jānim kājās. Turpināt ceļu palīdzēja mūsu vecumos vēl sastopamā disciplīna, atbildība un spēja cīnīties ar grūtībām, kā arī izvirzītie mērķi.

Pirms Turaidas un tālāk, neredzot sekotājus, prāts, arī kā iepriekš, uz varoņdarbiem nenesās. Sajūtas bija, ka neko savā gaitā neesam mainījuši un to arī netaisījāmies darīt. Tomēr esmu pārliecināts, ka mēs noteikti mostos, ja sajustu kādas ekipāžas elsojumupakausī.

Finišā laiks – 6 stundas un 42 minūtes (87 km).

Baudījuma nekāda, bet padarīts darbs! Nekas dižs. Nu, tā man bija, lai piedod nopietnās personības, kurām šāda vērienīga aktivitāte rada eiforiju. Noteikti godāju šādu kaifa gūšanu!

Bet vispār vienā vārdā – zvērā!

Dabiski ir prieks par uzvaru, gandarījums par pierādīto, ka un ko varam! Spēks un izturība tiešām pietika un vēl bija rezervē. Veiksme arī nepameta.

Sasniegtais rezultāts – spriediet paši. Man nav atskaites punkta, bet cienīgi jutos par mūsu maratonu leģendas Andra Stavro novērtējumu, ka labi nobraukts! Jums pašam krietns veikums!

Kaut kad līdzīgam nākamam izturības pārbaudījumam vajadzētu būt gatavākam, pēc savam ķermenim un prātiņam gūtā noteikti. Atļaušos secināt – vienotas formulas šādu pašapliecinājumu veikšanai nav! Cik cilvēku, tik pieredzes, atšķirīgas pieredzes!

Paldies „Gaujas bāziena 2012” organizatoriem, Mārcim Laidiņam par kuģi, Andrim Stavro un Līgonim Bečeram par padomiem. Jānim ar tā kā paldies, jā – un īpašs paldies, ka aizmirsi krastā pretsāpju līdzekļus!